Vectēvs Mārtiņš dzīvoja nomaļā Latgales ciema nomalē, vecā guļbūvē, kas, šķita, bija ieaugusi zemē un mežā. Viņš dzīvoja viens, ja neskaita veco suni vārdā Reksis
Reksis nebija nekāds šķirnes skaistulis, bet gan liels, pūkains aitu suņa un nezin vēl kā krustojums ar gudrām, skumjām acīm un sirmumu uz purna. Viņš bija klusa, neuzbāzīga būtne, kas kā ēna sekoja saimniekam. Kopā viņi gāja pēc malkas, medībās (drīzāk – pastaigā pa mežu) kopā klusējot sēdēja uz lieveņa, raugoties bezgalīgajā meža mūrī. Visa Mārtiņa dzīve bija ieilgusi saruna ar klusumu, kurā vārdi bija lieki.
Kādu dienu ziemas beigās uznāca tāds putenis, ka balta dūmaka sapludināja debesis ar zemi vienā aklā, kaucošā veselumā. Mārtiņš, sagādājis malkas krājumus, sēdēja pie krāsns; Reksis gulēja pie viņa kājām, miegā ik pa brīdim ievaidoties. Pēkšņi suns pacēla galvu, saspringa, piegāja pie durvīm un klusi, bet uzstājīgi sāka skrāpēt ar nagiem.
— Ko tev vajag? — Mārtiņš noburkšķēja. — Nav laiks pastaigām.
Bet Reksis turpināja skrāpēties, izdodot īsas, nemierīgas skaņas. Vectēvs, zinot, ka suns nekad nekaprīzajās bez iemesla, uzvilka kažoku, paņēma lukturi un atvēra durvis. Reksis izskrēja sniega dūmakā un tūlīt tajā izgaisa. Mārtiņš paspīdināja ar lukturi. Caur dzelošo plīvuru viņš ar grūtībām saskatīja suņa tumšo stāvu kādus divdesmit metrus no mājas. Reksis stāvēja nekustīgi, bet pie viņa ķepām kaut kas kustējās. Kaut kas mazs un tumšs.
Piegājis tuvāk, Mārtiņš iepleta acis. Sniegā, zem sevis palikuši tievās astītes, sēdēja divi kucēni. Mazi, ar milzīgām galvām un platām ķepām, biezi klāti ar pūkainu, tumši pelēku vilnu. Viņi trīcēja, salipuši vienā kamoliņā, un viņu acis, tikko pavērtas, mēmās šausmās raudzījās luktura gaismā. Bet Reksis stāvēja pār viņiem kā sargs un laiku pa laikam uzmanīgi nolaizīja tiem purnus.
— Kur tu tos salasīji, muļķīti manu? — Mārtiņš nomurmināja, bet viņa sirds sažņaudzās. Izmest tādus uz ielas šādā laikā nozīmētu nāvi. Viņš noliecās, paņēma kucēnus — tie bija viegli kā pūciņas un gandrīz nepretojās, tikai klusiņām īdēja. Viņš aiznesa tos uz istabu, siltākajā stūrī pie krāsns, uz veca aitādas kažoka.
Reksis sekoja viņam, apsēdās blakus un blenza uz atradeņiem kā klukste uz cāļiem. Mārtiņš uzsildīja pienu un pabaroja tos ar pipeti. Kucēni alkatīgi zīda, pēc tam iemiga, piespiedušies viens otram un Rekša siltajam sānam. “Kādi tur krancīši,” vectēvs domāja, tos pētot. “Kāds izmeta. Vai arī vilki mātei atņēma…” Taču, jo vairāk viņš skatījās, jo nemierīgāks kļuva ap sirdi. Pārāk platas pieres. Pārāk īsi purniņi. Un tās slīpi novietotās, vēl līdz galam neatvērtās acis… Vienam no kucēniem, nedaudz lielākam, uz kreisās priekškājas bija dīvaina, gandrīz balta “zeķītes” zīme.
Šaubas pārvērtās pārliecībā pēc divām nedēļām, kad kucēni kļuva spēcīgāki un sāka rāpot pa istabu. Viņi nerēja. Viņi rūca. Klusi, kucēna balsī, bet tā bija tieši rūkšana. Un, kad Mārtiņš atnesa viņiem pirmo jēlas gaļas gabalu, viņu uzvedība kļuva kristālskaidra. Viņi to neēda kā suņi. Viņi to plosīja, ieķeroties ar piena, bet jau asajiem zobiņiem, un dzina viens otru prom ar zemu, dobju ņurdēšanu. Viņu rotaļas bija klusas, straujas, ar ķeršanu pie rīkles un gāšanu uz muguras.
Reksis pret viņiem izturējās ar aizkustinošām, neizskaidrojamām rūpēm. Viņš tos laizīja, pacietīgi kā māte panesa viņu bakstījumus un kodienus. Bet reizēm, kad kucēni sāka pārāk skarbu plūkšanos, viņš piecēlās un ar vienu klusu rūcienu aicināja pie kārtības. Un viņi klausīja. Viņi klausīja suni, bet uz cilvēku, Mārtiņu, skatījās citādi. Ne ar bailēm, ne ar draudzīgumu. Ar vērošanu. Ar vērtējošu, mežonīgu zinātkāri.
Kādu nakti ar mazāko kucēnu notika nelaime. Viņš kļuva vājš, pārstāja ēst, tikai gulēja un smagi, sēcoši elpoja. Mārtiņš saprata — nav labi. Viņš mēģināja to dzirdināt ar tējām, pienu ar medu, bet velti. Reksis neatgāja no viņa, bāza tajā degunu, īdēja. Taču trešajā naktī kucēns pārstāja elpot. Viņš aizgāja klusi, saritinājies kamoliņā uz vecā kažoka.
Mārtiņš viņu pienācīgi guldīja aiz dārza, zem pīlādža. Reksis šajā vietā nosēdēja visu dienu. Savukārt palikušais kucēns, tas ar balto ķepiņu, pēc brāļa pazušanas kļuva vēl klusāks, vēl koncentrētāks. Viņš it kā sevī uzsūca visu dzīves gribu, kas bija paredzēta abiem. Mārtiņš viņu nosauca, ilgi nedomājot, — Baltķepis.
Baltķepis auga ne pa dienām, bet pa stundām. Viņa bērnības pūkainību nomainīja asa, pelēka vilna ar sirmumu. Ausis sacēlās stāvus, aste nokarājās kā smaga, pūkaina pagale. Viņš nebija līdzīgs sunim. Viņa kustības bija plūstošas, nedzirdamas, pilnas slēpta spēka. Viņš iemācījās atvērt durvju aizšaujamo ar vienu ķepas sitienu. Viņš varēja stundām sēdēt pie loga, nekustīgs kā statuja, raugoties mežā. Un viņa dzeltenajās, dzintarkrāsas acīs ar vertikālajām zīlītēm bija dziļš, neaptverams mežonīgums.
Attiecības starp cilvēku un vilcēnu bija sarežģītas. Mārtiņš nemēģināja viņu “pieradināt” parastajā nozīmē. Viņš to baroja, sarunājās ar viņu klusā, mierīgā balsī, nekad nemēģināja paglaudīt vai mīļot bez atļaujas. Reksis bija tilts starp viņiem. Suns Baltķepim bija gan māte, gan barvedis, gan brālis. Caur uzticību Reksim vilcēns sāka paciest arī Mārtiņu. Viņš nepiegāja klāt pēc savas gribas, bet arī nebēga prom, kad vectēvs gāja garām. Viņš pieņēma ēdienu no viņa rokām, bet vienmēr vispirms paskatījās uz Reksi, it kā prasot atļauju.
Vasaru Baltķepis pavadīja galvenokārt mežā aiz dārza. Bet katru rītu un katru vakaru viņš atgriezās. Negaudoja pie durvīm, bet vienkārši parādījās, iznākot no tumsas, un apsēdās pie sliekšņa. Mārtiņš viņam iznesa ēdienu — bieži tā bija svaiga medījuma gaļa, ko Baltķepis, acīmredzot, jau prata nomedīt pats. Reizēm vilcēns atnesa savu medījumu, zaķi vai medni, un nolika pie lieveņa, pēc tam paskatoties uz Mārtiņu. Tā nebija dāvana. Tā bija apmaiņa. Instinktīva rīcība, kuras jēga bija ielikta kaut kur ļoti dziļi.
Līdz rudenim Baltķepis bija pārvērties par jaunu, spēcīgu vilku. Ciemats dūca. Vīri, ieraugot viņu pa logu, tvērās pēc aizsardzības. Vectēvs Mārtiņš gāja pie kaimiņiem, pierunāja, solīja, ka zvērs neaiztiks. “Viņš taču mājā izaudzis! Viņš ir kopā ar Reksi!” — viņš teica. Bet viņa acīs bija lasāms tas pats nemiers. Viņš saprata, ka savā mājā tur nevis mājdzīvnieku, bet jautājumu ar laika degli. Instinkts kādu dienu var izrādīties spēcīgāks par atmiņām par silto krāsni un ēdiena bļodu.
Kādu vakaru, kad Mārtiņš skaldīja malku, no meža iznāca stāvs. Tas bija Baltķepis. Viņš pienāca tuvāk nekā parasti, apstājās trīs soļu attālumā un apsēdās. Viņa zobos bija saspiests liels, svaigs aļņa šķiņķis — acīmredzot no sveša, malumednieku medījuma, ko viņš bija atradis vai atcīnījis. Viņš nolika gaļu pie Mārtiņa kājām, paskatījās viņam tieši acīs, bet pēc tam pagriezās un pazuda krēslā. Tas bija atvadu skatiens. Vilks gāja prom. Mežs viņu sauca spēcīgāk.
Un viņš aizgāja. Ne uzreiz…
Sākumā viņa prombūtne ilga dienu, tad divas, tad nedēļu. Reksis īdēja pie sliekšņa, bieži oda gaisu, bet Baltķepis neparādījās. Šķita, ka saikne ir pārtrūkusi. Mārtiņš izjuta dīvainas jūtas — atvieglojuma un tukšuma sajaukumu. Briesmas bija garām, bet māja kļuva divtik tukša. Ziema atkal sažņaudza Latvijas mežus ledainās spīlēs. Bija bargs, mīnuss trīsdesmit grādu sals. Mārtiņš, kļūstot vecāks, to juta arvien asāk. Viņš retāk izgāja no mājas, tikai lai sacirstu ledu āliņģī vai atnestu malku no grēdas.
Vienā no tādām dienām, krēslā, kad sniegputenis tikko sāka kaukt skurstenī, Reksis atkal kļuva nemierīgs. Viņš neskrāpēja durvīs, bet sāka gaudot. Gari, skumji, it kā sērotu par aizgājušo. Mārtiņš paskatījās pa sniega aizputināto logu, bet neko neredzēja. Suns nerimās. Tad vectēvs, vaidēdams, uzvilka kažoku un izgāja uz lieveņa.
Sniegputenis cirta acīs. Un pēkšņi, klajuma malā, tur, kur beidzās pagalms un sākās mežs, viņš ieraudzīja siluetu. Garš, kalsns, klāts ar sarmu. Baltķepis. Viņš stāvēja nekustīgi un skatījās uz māju. Netuvojās. Vienkārši skatījās. Tad viņš pagrieza galvu pret mežu, tad atkal pret māju un izdeva skaņu — ne kaukšanu, ne rūkšanu. Kaut ko pa vidu, aicinošu un satraucošu.
— Ko tev vajag? — Mārtiņš iekliedzās tukšumā. — Ej savu ceļu!
Bet vilks negāja prom. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, uz meža pusi, apstājās un atkal paskatījās uz māju. Kā suns, kurš sauc saimnieku sev līdzi. Un tad Mārtiņš sajuta kaut ko nelāgu. Baltķepis neuzvedās kā meža zvērs, kurš iegriezies pie vecās barotavas. Viņa uzvedībā bija uzstājīga, gandrīz izmisīga mērķtiecība. Reksis, izskrējis no mājas, pieskrēja pie vilka, apšņāca to, un tad abi – gan suns, gan vilks – pagriezās pret Mārtiņu un sastinga vienā un tajā pašā gaidošā sasprindzinājumā.
“Jāiet,” vectēvam iešāvās prātā doma. “Viņš atnāca man pakaļ.”
Doma bija neprātīga. Iet mežā, sniegputenī, pakaļ vilkam? Bet sirds dziļumos viņš zināja: Baltķepis neatnāktu vienkārši tāpat. Ne pēc ēdiena. Ne pēc naktsmājām. Viņa stāvs bija iespaidīgs, lieta nopietna. Vecā, vēl nezaudētā uzticība apslāpēja saprāta balsi. Viņš izgāja pa vārtiņiem. Baltķepis, to ieraugot, devās uz priekšu, bet lēni, pastāvīgi atskatoties, lai cilvēks neatpaliktu. Reksis gāja starp viņiem kā vienojošais posms. Viņi devās dziļāk mežā, baltajā tumsā. Mārtiņš, aizelsies un grimstot sniegā, domāja, ka droši vien ir sajucis. Bet apstāties nevarēja.
Viņi nogāja kādu kilometru. Vilks viņu izveda uz veca, kritalu aizsprostota stigas ceļa. Un tad Mārtiņš ieraudzīja…
Šķir nākamo, lapu lai lasītu tālāk
